Gruzija vai Melnkalne – Kur atvaļinājums ir labāks?

Gruzija un Melnkalne ir divi galamērķi, kas jau vairākus gadus regulāri parādās Eiropas ceļotāju atvaļinājuma plānos, ja viņi meklē ko vairāk par vēl vienu «viss iekļauts» atpūtu. Tie atšķiras gandrīz visā – klimatā, virtuvē, kultūrā un cenās. Šis raksts palīdzēs izvēlēties īsto.

Divi galamērķi, divas pasaules – ar ko tie atšķiras?

Kad paskaties Eiropas kartē un meklē vietu, kas piedāvā vairāk nekā vēl vienas pārpildītas pludmales, kas pilnas ar vēja aizsargiem, un tūristiem paredzētas picas garšu par nedēļas budžeta cenu, agrāk vai vēlāk nonāc pie diviem nosaukumiem. Melnkalne un Gruzija. Abām valstīm Eiropā aug cienītāju loks, abas ir samērā lētas salīdzinājumā ar Rietumeiropu, abas piedāvā ainavas, kas aizrauj elpu. Un abas ir tik atšķirīgas, ka tās grūti salīdzināt citādi kā caur to, ko tu meklē.

Melnkalne ir valsts, kas gan ģeogrāfiski, gan mentāli pieder pie Vidusjūras pasaules. Venēciešu vecpilsētu šaurās ielas, ūdens tirkīza krāsā, lavandas un grilētas zivs aromāts, vakari pie vietējā Vranac glāzes. Lai gan tehniski tā atrodas Balkānos, piekrastes klimats liek justies tā, it kā atrastos kaut kur starp Horvātiju un Grieķiju – ar to atšķirību, ka cilvēku ir mazāk un cenas vēl nav sasniegušas absurdu līmeni. Tas ir galamērķis, ko ir viegli saprast un kurā ir viegli orientēties. Tūrisma infrastruktūra ir labi attīstīta, ceļa zīmes ir rakstītas latīņu alfabētā, un kūrortos lielākā daļa apkalpojošā personāla zina vismaz nedaudz angļu valodas.

Gruzija ir pavisam cits stāsts. Tā ir valsts Kaukāzā, Eiropas un Āzijas saskares vietā, ar savu unikālo alfabētu, tūkstošgadu vīnkopības tradīciju, virtuvi, kuru nevar salīdzināt ne ar ko, un viesmīlības kultūru, kas var burtiski atbruņot. Kad pirmoreiz nolaidies Tbilisi un ieraugi vecpilsētu ar balkoniem, kas klāti ar grebtām koka restēm, sēra pirtīm un 5. gadsimta baznīcām, kas iespiestas starp padomju laika blokiem, saproti, ka tā nav tikai vēl viena Eiropas galvaspilsēta ar baznīcu un tirgus laukumu. Tā ir vieta ar pavisam citu loģiku, citu ritmu un citiem noteikumiem.

Atšķirību starp šiem diviem galamērķiem vislabāk redz tajā, kā tos izjūti kā ceļotājs. Melnkalne dod drošas, labi organizētas atpūtas sajūtu – katru dienu vari saplānot iepriekš, rezervēt apartamentus pie pludmales, īrēt auto un braukt no līča uz līci. Gruzija turpretī prasa nedaudz vairāk atvērtības spontanitātei un nezināmajam. Šeit ir daudz kā, ko pirms brauciena no mājām ir grūti saplānot – ceļi, kas kartēs izskatās izbraucami, bet patiesībā ir kalnu grants ceļi, restorāni bez ēdienkartes angļu valodā, darba laiks, kas ir drīzāk aptuvens orientieris. Tas nav trūkums – daudziem ceļotājiem tieši tā ir lielākā priekšrocība.

Attāluma ziņā abi galamērķi ir sasniedzami bez īpašiem upuriem. Melnkalne atrodas tuvāk – gan burtiski, gan mentāli. Lidojums ilgst nedaudz vairāk par divām stundām, valstī lieto eiro, un lielākajās pilsētās bez problēmām iztiksi ar angļu vai pat krievu valodu. Gruzija ir nedaudz garāks ceļojums – lidojums ilgst apmēram četras līdz četras ar pusi stundas –, taču tas joprojām ir mazāk nekā uz Taizemi vai Vjetnamu, un eksotikas tur nav mazāk. Ja plašāk izvēlies starp Vidusjūras klasiku, mūsu salīdzinājums Itālija vai Spānija pirmajam ārzemju braucienam ir noderīgs papildlasāmais.

Ir vērts apsvērt arī to, kāds ceļotājs tu esi iekšēji. Ja atvaļinājums tev nozīmē pirmām kārtām jūru, atpūtu, labu ēdienu un dažus skaistus skatus, Melnkalne šīs vajadzības apmierinās gandrīz ideāli. Ja tomēr meklē ko tādu, kas paliek atmiņā ilgāk – jaunu kultūru, garšas, kādas citur neatradīsi, un atmiņas, ko grūti apkopot Instagram –, Gruzijai ir noteikti vairāk ko piedāvāt. Jautājums nav par to, kura vieta ir labāka absolūtā nozīmē. Jautājums ir par to, ko tu meklē un ar ko vēlies atgriezties mājās.

Abās valstīs notiek tūrisma uzplaukums, kaut arī dažādā tempā un dažādu iemeslu dēļ. Melnkalne jau gadiem veido savu pozīciju kā Balkānu rivjēra – viesnīcu investīcijas, jahtu ostas, luksusa kūrorti Tivatā un Budvā. Gruzija savukārt piesaista aizvien vairāk ceļotāju, kuriem nepatīk doma par vēl vienu izmīdītu taku un kuri vēlas kaut ko atklāt, pirms to atklāj visi pārējie. Ja lasi šo rakstu, visticamāk, atrodies tieši tajā vietā – starp šīm divām iespējām. Un tas ir labi, jo abas ir vērts apsvērt pavisam dažādu iemeslu dēļ.

Kā tur nokļūt un cik tas maksā

Melnkalne – kā ielidot

Melnkalnē ir divas lidostas, kas apkalpo tūristu plūsmu: Tivatas lidosta un Podgoricas lidosta. Lielākajai daļai tūristu svarīgāka ir pirmā – Tivata atrodas tieši pie Kotoras līča, un no turienes līdz populārajiem kūrortiem burtiski ir dažpadsmit minūšu brauciens. Podgorica ir valsts galvaspilsēta un lidosta, kas atrodas nedaudz tālāk no tipiskajiem atpūtas galamērķiem, taču ar plašāku savienojumu klāstu visu gadu.

Tiešos lidojumus uz Melnkalni galvenokārt veic Wizz Air, līdztekus čarterreisiem, ko vasaras sezonā ievieš tūroperatori. Praksē no lielākajām Eiropas lidostām regulārus savienojumus uz Tivatu vai Podgoricu atradīsi no maija līdz oktobrim. Lidojuma ilgums ir apmēram 2 stundas, tāpēc tas ir viens no tuvākajiem «eksotiskajiem» galamērķiem, kas pieejams Eiropas ceļotājam. Ja lido ar zemo cenu aviokompāniju ar stingriem ierobežojumiem, pirms pakošanās ir vērts izlasīt mūsu pārskatu par rokas bagāžas izmēriem un padomiem.

Aviobiļešu cenas stipri atkarīgas no sezonas un no tā, cik agri rezervē. Ārpus sezonas maksimuma – tas ir, jūnijā un septembrī – turp un atpakaļ var atrast jau no €67–110 par personu. Jūlijā un augustā tie paši maršruti var maksāt €155–265, bet pēdējā brīdī pat vairāk. Ir vērts sekot Wizz Air akcijām un pārbaudīt savienojumus no dažādām lidostām, jo cenu atšķirības starp pilsētām var būt pārsteidzoši lielas.

Alternatīva lidmašīnai ir autobuss – vairāki uzņēmumi piedāvā savienojumus no Centrāleiropas uz Melnkalni caur Balkāniem. Brauciens ilgst no 20 līdz 24 stundām atkarībā no maršruta un pieturām, taču biļetes parasti maksā €45–78 vienā virzienā. Tā ir iespēja patiešām budžeta ceļotājiem vai tiem, kas pa ceļam vēlas apskatīt Horvātiju vai Bosniju. Reāla iespēja ir arī paša auto – ceļš no Centrāleiropas caur Balkāniem ir apmēram 1500–1700 km, un tas aizņem divas braukšanas dienas ar nakšņošanu pa ceļam.

Gruzija – kā ielidot

Gruzijā pa gaisu galvenokārt nokļūst caur Tbilisi Šotas Rustaveli starptautisko lidostu. Šī ir valsts galvenā lidosta un ieejas vārti lielākajai daļai tūristu. Otra lidosta Kutaisi apkalpo ievērojami mazāk savienojumu, taču var būt lētāka – to ir vērts pārbaudīt, ja plāno apskati sākt Gruzijas rietumos.

Tiešos savienojumus uz Tbilisi piedāvā Wizz Air – lidojumi izlido no dažām Eiropas pilsētām. Lidojuma ilgums tiešajā maršrutā ir apmēram 4 līdz 4,5 stundas. Alternatīva ir lidojumi ar pārsēšanos tādos mezgla punktos kā Vīne (Austrian Airlines), Stambula (Turkish Airlines) vai Rīga (airBaltic). Savienojumi ar pārsēšanos var būt lētāki, taču tie pagarina visu ceļojumu līdz 6–9 stundām atkarībā no uzturēšanās pārsēšanās vietā.

Lidojumu cenas uz Tbilisi ir mainīgākas nekā uz Melnkalni. Tiešajiem savienojumiem labā akcijā var atrast biļetes turp un atpakaļ par €90–155 par personu. Standarta cenas sezonā tomēr svārstās starp €178 un €310, bet vasaras kulminācijā var pārsniegt €445. Savienojumi ar pārsēšanos bieži ir lētāki, un tos ir vērts salīdzināt meklētājprogrammās, piemēram, Google Flights, Skyscanner vai Kayak. Vislielākā iespēja nopirkt lētu biļeti ir rezervējot 3–5 mēnešus pirms izlidošanas vai noķerot zibakciju no Wizz Air.

Pārbrauciens no Tbilisi lidostas uz pilsētas centru ir vienkāršs un lēts – metro kursē tieši no lidostas uz centru par dažiem lari (apmēram viens vai divi eiro), taksometrs maksā 30–50 lari (apmēram €10–16), un lietotne Bolt Tbilisi darbojas bez problēmām un parasti ir lētāka par tradicionālo taksometru. Melnkalnē pārbrauciens no Tivatas lidostas uz Kotoru vai Budvu ar taksometru maksā €15–25, bet no Podgoricas uz piekrasti – jau €50–80, un to ir vērts iekļaut budžetā.

Tīri loģistikas ziņā uz Melnkalni ir ērtāk un lētāk nokļūt – īsāks lidojums, vairāk čarterreisu sezonā un reāla alternatīva autobusa veidā. Gruzija prasa nedaudz vairāk plānošanas un parasti lielāku budžetu pašām biļetēm, taču atšķirība nav pietiekami liela, lai to izslēgtu finansiālu apsvērumu dēļ. Ja rezervē pietiekami agri, lidojuma izmaksas uz Tbilisi var būt salīdzināmas ar lidojumu uz Tivatu sezonas vidū.

Rokas bagāžas koferi lidojumam turp

Peli 1510 – Protector rokas bagāžas koferis

Peli Air 1535 – rokas bagāžas koferis

Peli Air 1535 TRVL – zils salona koferis

Peli Air 1535 TRVL – melns TSA rokas bagāžas koferis

Atvaļinājuma izmaksas – kur tērē vairāk un kur mazāk

Budžeta jautājums bieži ir pirmais, kas rodas, plānojot braucienu. Un pamatoti – jo atšķirība starp Melnkalni un Gruziju šajā ziņā ir ievērojama, kaut ne vienmēr tajā virzienā, kā varētu gaidīt. Par spīti šķietamībai Melnkalne vairs nav lēts galamērķis – īpaši vasarā, populārajos kūrortos, kur izmitināšanas un restorānu cenas tuvojas Itālijas vai Grieķijas piekrastes līmenim. Gruzija, no otras puses, joprojām ir viens no lētākajiem galamērķiem, uz kuru no Centrāleiropas var aizlidot bez pārsēšanās.

Izmitināšana

Melnkalnē izmitināšanas cenas ir izteikti sezonālas. Ārpus maksimuma – tas ir, pirms jūnija un pēc augusta – par kārtīgu apartamentu diviem Kotorā vai Budvā maksāsi €33–55 par nakti. Jūlijā un augustā tie paši apartamenti maksā €78–135, bet visprasītākajās vietās pie pašas pludmales pat vairāk. Trīszvaigžņu viesnīcas sezonas kulminācijā ir izdevumi €89–155 par nakti. Kempings ir lētākā iespēja – kempingi piekrastē maksā €11–22 par nakti teltij vai kemperim, taču standarts var būt ļoti atšķirīgs.

Gruzija izmitināšanas ziņā izskatās pavisam citādi. Viesu mājas – vietējo ģimeņu vadīta privāta izmitināšana – ir atsevišķa iestāde. Par istabu diviem ar brokastīm parasti maksāsi €18–33 par nakti pat pašā Tbilisi centrā vai Kazbegi kalnu ciemos. Hosteļi piedāvā gultas vietas kopmītnēs no €7–11 par personu. Butikviesnīcas Tbilisi ar lielisku atrašanās vietu un dizainu maksā €44–89 par nakti – un bieži vien tas ir līmenis, kas Rietumeiropā maksātu divreiz vairāk. Luksusa iespēju kļūst vairāk, taču Gruzija joprojām ir valsts, kur labam naktsmieram nav vajadzīgs liels budžets.

Ēdiens un dzērieni

Melnkalne ir valsts, kur ēst ārpus mājas ir patīkami, bet ne obligāti lēti – īpaši, ja mērķē uz vietām krastmalā vai tūristu vecpilsētās. Vakariņas diviem vidējā restorānā Kotorā vai Budvā ir izdevumi €13–27. Zivis un jūras veltes – tas, kāpēc šurp brauc gardēži – ir dārgākas: grilētas zivs šķīvis maksā €11–18, bet visa maltīte ar vīnu diviem var tuvoties €33–44. Lētāka alternatīva ir maizes ceptuves un mazas vietas, kur pasniedz burek vai čevapi – šeit par pilnvērtīgu maltīti maksāsi €4–8 par personu.

Gruzijā ēdiens ir ne tikai lēts, bet arī pārsteidzoši bagātīgs. Hinkali – gruzīnu pelmeņi ar gaļu vai sieru – vietējā ēstuvē maksā €0,45–0,90 gabalā, un sešu līdz astoņu porcija ērti pasēdinās pieaugušo. Hačapuri dažādajos reģionālajos variantos ir izdevumi €3–7 par veselu, milzīgu porciju. Vakariņas diviem parastā Tbilisi restorānā ir €9–18, ieskaitot dzērienu. Pat tūristu vietās Tbilisi centrā ir grūti pārmaksāt par ēdienu – kas Eiropā ir retums. Pieskaiti klāt gruzīnu vīnu, kas maltītes laikā maksā grašus salīdzinājumā ar Eiropas cenām.

Tālāk esošajā tabulā norādītas aptuvenās dienas izmaksas diviem cilvēkiem, kas ceļo tūristu stilā – bez greznības, bet arī bez īpašas taupīšanas:

Atšķirība ir uzkrītoša. Nedēļas brauciens uz Gruziju diviem, ieskaitot iepriekš rezervētas aviobiļetes, var izmaksāt €667–1110. Salīdzināmi ērts brauciens uz Melnkalni jūlijā vai augustā ir reāli €1335–2225. Protams, ar stingru taupību – lētākā izmitināšana, gatavošana uz vietas, izvairīšanās no restorāniem krastmalā – abos gadījumos var iztikt ar mazāk. Taču ar līdzīgu ceļošanas stilu Gruzija iznāk divreiz lētāka.

Ir vērts pieminēt arī dažas slēptās izmaksas, kas var pārsteigt. Melnkalnē stāvvieta pie pludmales vai Kotoras centrā vasarā maksā €2–5 stundā – ar īrētu auto tie ir izdevumi, kas ātri uzkrājas. Ieeja Kotoras vecpilsētā maksā €3 par personu. Sauļošanās krēsla un lietussarga noma pludmalē ir vēl €10–20 dienā. Gruzijā šādu maksājumu ir daudz mazāk – lielākā daļa apskates objektu ir bezmaksas vai maksā dažus lari, un ieeja baznīcās un cietokšņos reti ir par maksu. Auto noma ir lētāka, degviela maksā mazāk, un taksometri ar lietotni Bolt ir viens no lētākajiem transporta veidiem, kādu atradīsi jebkurā Eiropas tūrisma galamērķī.

Ja budžets ir svarīgs kritērijs tavā izvēlē – un tajā nav nekā slikta, jo saprātīga finanšu plānošana ir daļa no laba ceļojuma –, Gruzija šajā salīdzinājumā uzvar bez šaubām. Melnkalne gadu no gada kļūst dārgāka, īpaši vasaras sezonā, un jau sen vairs nav tas lētais Balkānu atklājums, kāds tā bija pirms desmit gadiem. Gruzija joprojām ir.

Somas ceļojumam pa piekrasti un pārgājieniem

Peli Aegis PX18 – aizsargājoša mugursoma

Peli Aegis PX25 – 25 L aizsargājoša mugursoma

Peli Aegis HY22 – ceļasoma ar riteņiem

Peli Aegis HY32 – liela ceļasoma ar riteņiem

Pludmales, kalni un pieminekļi – ko redzēt un piedzīvot

Apskates objektu ziņā abas valstis spēlē pavisam dažādās līgās – ne tāpēc, ka viena būtu bagātāka ar interesantām vietām, bet tāpēc, ka tās piedāvā pavisam dažāda veida pieredzi. Melnkalne vilina galvenokārt ar ainavu – jūras, kalnu un venēciešu vecpilsētu kombināciju, kas atstāj iespaidu uzreiz un neprasa nekādu sagatavošanos. Gruzija strādā citādi – tās apskates objektus bieži vien ir nedaudz grūtāk sasniegt, taču tie atalgo tā, ka to ir grūti aprakstīt tam, kurš tur nav bijis.

Ko redzēt Melnkalnē

Melnkalne ir maza valsts – tās garumā var izbraukt vienas dienas laikā –, taču šajā mazajā telpā ir ietilpināts pārsteidzoši daudz. Tūrisma kartes absolūtais centrs ir Kotoras līcis, Boka Kotorska, kas iekļauts UNESCO sarakstā. Tas ir viens no fotogēniskākajiem stūrīšiem visā Adrijas jūrā – fjords, ko ieskauj stāvi kalni un kura krastos izvietojusies viduslaiku pilsētu virkne. Kotora ar venēciešu mūriem un šauro ieliņu labirintu ir obligāts apskates objekts ikvienam, kas atbrauc uz Melnkalni. Kāpiens pa mūriem ar skatu uz visu līci ir viena no tām pieredzēm, kas atmiņā paliek uz ilgu laiku.

• Kotora – viduslaiku vecpilsēta, ko ieskauj aizsargmūri, Svētā Trifona baznīca, kāpiens uz San Giovanni cietoksni ar līča panorāmu.
• Budva – Melnkalnes visattīstītākais kūrorts, sava vecpilsēta uz pussalas, Mogren un Jaz pludmales, intensīva nakts dzīve sezonā.
• Sveti Stefan – ikoniskais skats uz salu-viesnīcu, kas ar cietzemi savienota ar dambi, viena no atpazīstamākajām Melnkalnes fotogrāfijām.
• Durmitoras nacionālais parks – kalnu masīvs valsts iekšzemē ar Melno ezeru, Taras upes kanjonu (vienu no dziļākajiem Eiropā) un iespēju doties plostošanā.
• Perasta – sīka pilsētiņa pie līča ar divām saliņām ūdenī un baroka arhitektūru – viena no mierīgākajām vietām visā valstī.
• Ulcinja – Melnkalnes tālais dienvidu gals, austrumnieciska atmosfēra, garākā smilšainā pludmale Adrijas jūrā – Lielā pludmale, gandrīz 13 km gara.

Melnkalne lieliski darbojas kā kombinēts galamērķis – nedēļas laikā viegli var apvienot dažas dienas piekrastē ar izbraucienu kalnos. Brauciens no Kotoras uz Durmitoru ilgst apmēram trīs stundas, taču ved cauri dažiem no iespaidīgākajiem pāriem Balkānos. Auto noma noteikti paplašina iespējas – sabiedriskais transports starp mazākām pilsētām ir ierobežots un neregulārs.

Ko redzēt Gruzijā

Gruzija ir valsts, kas pirmajā kontaktā var pārsteigt ar apskatāmo lietu daudzumu. Samērā nelielā teritorijā ir ietilpinātas senas pilsētas, klosteri klinšu malās, augstākās Kaukāza virsotnes un viens no vecākajiem vīna reģioniem pasaulē. Gruzijas apskate prasa vairāk plānošanas nekā Melnkalne, jo attālumi starp apskates objektiem ir lielāki un daži no tiem ir grūtāk sasniedzami –, taču tieši tāpēc gandarījums par nokļūšanu tur var būt nesamērīgi liels.

• Tbilisi – galvaspilsēta ar raksturu: vecpilsētas grebtie balkoni, sēra pirtis Abanotubani rajonā, Narikala cietoksnis ar skatu uz visu pilsētu, Miera tilts un moderna arhitektūra līdzās 5. gadsimta baznīcām.
• Kazbegi (Stepancminda) – kalnu pilsētiņa Kazbeka kalna (5047 m) pakājē ar ikonisko Gergeti Trīsvienības baznīcu, kas uz kores atrodas virs mākoņiem – viens no iespaidīgākajiem skatiem, ko var redzēt bez augstkalnu kāpšanas.
• Kahetija – Gruzijas austrumu reģions, gruzīnu vīndarības sirds, desmitiem vīna darītavu, kas atvērtas degustācijām, Telavi un Sighnaghi pilsētas (saukta par «mīlestības pilsētu», ar Kaukāza panorāmu).
• Kutaisi – Gruzijas otrā pilsēta ar Bagrati klosteri (UNESCO) un tuvējo Prometeja alu, vārti uz Gruzijas rietumiem un Samegrelo reģionu.
• Mestija un Svanetija – kalnu province valsts ziemeļrietumos ar viduslaiku akmens torņiem, pārgājienu takām un skatiem uz Ušbu – vienu no grūtākajām Kaukāza virsotnēm.
• Vardzija – alu pilsēta-klosteris, kas izcirsts klintī 12. gadsimtā, viens no vislabāk saglabātajiem gruzīnu alu arhitektūras piemēriem, iespaidīgs pat tiem, kurus vēsture neaizkustina.

Nedēļas laikā saprātīgi var apskatīt Tbilisi, izbraukt uz Kazbegi un apmeklēt Kahetiju – un tā jau ir ļoti apmierinoša programma. Svanetija un Gruzijas rietumi ir tēma otram braucienam vai variants tiem, kam ir vismaz desmit dienas. Gruzija atalgo tos, kas nesteidzas un necenšas visu iespiest vienā uzturēšanās reizē.

Atšķirība starp abām valstīm apskates objektu kontekstā reducējas uz vienkāršu jautājumu: vai vēlies atpūsties un apbrīnot skaistumu, kas ir visapkārt, – vai vēlies to atklāt? Melnkalne apskates objektus pasniedz uz paplātes – Kotora ir skaista, un to zini uzreiz. Gruzija prasa aktivitāti – lai ieraudzītu Gergeti Trīsvienību miglā ausmā, jāceļas četros no rīta un jābrauc augšā ar džipu pa kalnu ceļu. Taču tieši tāpēc to atceries visu mūžu.

Radīti džipu trasēm un kalnu ceļiem

Peli ATX HC22 – rokas bagāžas ceļojumu koferis

Peli ATX HC25 – vidēja izmēra pelēks koferis

Peli Air 1646 – liels koferis ar riteņiem

Peli ATX HC30 – melns reģistrējamās bagāžas koferis

Ēdiens un dzērieni – divu valstu kulinārā sadursme

Ir ceļojumi, no kuriem atved fotogrāfijas. Un ir tādi, no kuriem atved garšas – un gadiem ilgi mēģina tās atjaunot savā virtuvē, iepriekš zinot, ka tāpat nekad nesanāks tāpat. Gan Melnkalnei, gan Gruzijai ir sava kulinārā identitāte, taču pieredzes mērogs ir pavisam atšķirīgs. Melnkalne piedāvā labu, kārtīgu Vidusjūras un Balkānu virtuvi. Gruzija piedāvā ko tādu, ko lielākā daļa ceļotāju nekur citur nav sastapuši – un kas daudziem kļūst par galveno iemeslu atgriezties.

Melnkalnes virtuve ir pirmām kārtām zivis un jūras veltes – un tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā valsts piekļuvi Adrijas jūrai. Grilēts jūras asaris vai dorāde, pasniegta ar eļļu un garšaugiem, astoņkājis, kas gatavots zem čuguna vāka, ko sauc par peka, gliemenes ar ķiploku un baltvīnu – šie ir klasiskie ēdieni, ko atradīsi gandrīz katrā piekrastes restorānā. Kvalitāte parasti ir augsta, produktu svaigums neapšaubāms, un zivju ēšana ar skatu uz līci ir pieredze, ko grūti pārvērtēt. Iekšzemē virtuve maina raksturu – vairāk gaļas, vairāk Balkānu ietekmes. Čevapi, mazi maltas gaļas desiņas ar sīpoliem un ajvar, burek ar gaļu vai sieru, kačamak – kukurūzas miltu biezputras veids ar sieru un krējumu – ir ēdieni, kas kārtīgi pasēdina un maksā grašus.

Vietējais Njeguši siers no Njeguši kalnu apvidus ir viens no produktiem, kas ir vērts meklēt – kūpināts, ciets, ar izteiktu garšu, kam nav nekā kopīga ar lielveikalu versijām. Tāpat Njeguši pršuts, vietējā šķiņķa šķirne, kas žāvēta kalnu gaisā. Pieskaiti klāt Vranac – Melnkalnes sarkanvīnu no vietējās vīnogu šķirnes – un rakiju kā obligātu jebkuras nopietnākas maltītes elementu. Melnkalnes virtuve ir garšīga, godīga un labi piemērota vietas klimatam. Tā neizmaina tavus priekšstatus par ēdienu, bet savu darbu veic kārtīgi.

Gruzija ir cits stāsts. Gruzīnu virtuvi ceļotāji bieži raksturo kā vienu no lielākajiem kulinārajiem atklājumiem savā dzīvē – un tas nav pārspīlējums. Tas sākas ar hačapuri, kas ir maize ar sieru tikai pēc nosaukuma – patiesībā tā ir mīksta, stiepīga mīkla, kas pildīta ar vietējo sieru, bieži ar olu un sviestu, un atkarībā no reģiona iegūst pavisam atšķirīgas formas. Adžārijas hačapuri laivas formā ar šķidru dzeltenumu vidū ir ēdiens, kas pats par sevi ir iemesls ceļot. Megrēliešu versija – ar sieru gan iekšpusē, gan virspusē – ir tikpat nepieklājīgi laba.

Hinkali ir gruzīnu pelmeņi ar zupu iekšpusē – svarīgākais noteikums to ēšanā ir: nekodi uzreiz, citādi apdedzināsies ar buljonu, kas gatavošanas laikā uzkrājas zem mīklas. Tu turi to aiz mezgla augšpusē, uzmanīgi iekodi un izsūc buljonu, pirms apēd pārējo. Pildījums var būt gaļa, sēnes vai siers. Astoņu hinkali porcija labā ēstuvē maksā aptuveni tikpat, cik kafija pilsētas tīkla kafejnīcā. Puri – gruzīnu maize, kas cepta tradicionālajā tonir krāsnī – ir tik laba, ka gruzīni to ēd gandrīz pie katras maltītes. Sacivi (vistas gaļa valriekstu mērcē), lobiani (maize ar pupiņu pastu) vai badridžani nigvzit (baklažāni ar valriekstiem un ķiplokiem) ir vēl citi ēdieni, ko atcerēsies ilgi pēc atgriešanās.

Taču lielākais gruzīnu pārtikas kultūras dārgums ir vīns. Gruzija tiek uzskatīta par vīndarības šūpuli – arheologi šeit atraduši vīna ražošanas pierādījumus, kas stiepjas vairāk nekā 8000 gadu senā pagātnē. Tradicionālā fermentācijas metode māla amforās, kas ierokas zemē, saukta par qvevri, ir iekļauta UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā. Dabiskie vīni, kas darināti šādā veidā, pēc rakstura pilnīgi atšķiras no tā, ko pazīsti no Eiropas veikaliem – īpaši dzintara vīni no baltajām vīnogām, kas fermentētas ar mizām un sēkliņām, kas piešķir tanīnisku, sarežģītu garšu, pie kuras jāpierod, bet pēc tam tā kļūst par ko tādu, pēc kā ilgojies. Pieskaiti klāt čaču – gruzīnu dzērienu no vīnogu izspaidām, parasti mājās darinātu un neprognozējamas stiprības – kā obligātu jebkuras nopietnākas vakariņas elementu.

Par gruzīnu ēdienu nevar runāt, nepieminot supra – tradicionālo mielastu, kas ir vairāk nekā maltīte. Tas ir sabiedrisks rituāls, kura laikā galds lūst zem desmitiem ēdienu, kas izliktas vienlaikus, un tamada, ceremonijmeistars, teic tostu pēc tosta, lejot vīnu ragā vai lielā kausā. Ja tev paveicas tikt uzaicinātam uz supra pie gruzīnu ģimenes – ej. Pat ja nesaproti ne vārda gruzīnu valodā.

Tiešā kulinārajā sadursmē rezultāts ir skaidrs tiem, kas meklē jaunu garšu pieredzi. Melnkalnes virtuve ir laba – gruzīnu virtuve ir neaizmirstama. Ja tomēr mīli svaigas zivis pie jūras, itāļu ietekmes Balkānu izpildījumā un kārtīgu Vranac tam līdzi – Melnkalne dos visu, ko meklē. Jautājums ir par to, vai vēlies nobaudīt vietu, vai arī vēlies, lai vieta nobauda tevi.

Pasargā savu aprīkojumu ceļā

Peli 1440 – Protector aizsargkoferis

Peli 1470 – portatīvā datora aizsargkoferis

Peli 1490 – portatīvā datora aizsargkoferis

Peli 1495 – portatīvā datora aizsargkoferis

Kad braukt? Sezonalitāte un drūzmas

Ceļojuma datumu izvēle var izšķirt, vai atvaļinājums būs atmiņa uz mūžu vai nomācoša pieredze ar rindām, karstumu un cenām, kas izrauj naudu no rokas. Gan Melnkalnei, gan Gruzijai ir savi zelta laika logi – un tos ir vērts zināt, pirms pērc biļetes uz pirmo pieejamo datumu vasaras vidū.

Melnkalnei kā Vidusjūras galamērķim darbojas līdzīgi likumi kā Horvātijai vai Grieķijai. Jūlijs un augusts ir absolūtais sezonas maksimums – pludmales ir pārpildītas, izmitināšanas cenas sasniedz maksimumu, un Kotorā vai Budvā par brīvu galdiņu labā restorānā no pusdienlaika jācīnās. Gaisa temperatūra tad sasniedz 32–36°C, ūdens ir 25–27°C un ideāls peldēšanai, taču pats karstums var būt nomācošs, īpaši tiem, kas nav pieraduši pie Vidusjūras vasaras. Pieskaiti klāt dienas ekskursantus no kruīza kuģiem, kas regulāri piestāj Kotorā – noteiktās stundās vecpilsēta ir burtiski nepieejama.

Jūnijs un septembris noteikti ir labākie mēneši braucienam uz Melnkalni tam, kas vēlas apvienot pludmales laiku ar patīkamu apskati. Gaisa temperatūra tad ir 26–30°C, ūdens ir silts, drūzmas ir ievērojami mazākas, un izmitināšanas cenas samazinās par 30–50% salīdzinājumā ar maksimumu. Jūnijam ir papildu priekšrocība, ka pēc ziemas viss ir svaigs – veģetācija ir intensīvi zaļa, un uzņēmumi tikai sāk sezonu, tāpēc apkalpošana mēdz būt uzmanīgāka un mazāk nogurusi. Septembris savukārt piedāvā siltu, mierīgu jūru un zeltainu gaismu, kas dara brīnumus līča fotogrāfijām.

Pavasaris – aprīlis un maijs – ir lieliska izvēle kalnu un pārgājienu cienītājiem. Piekraste vēl ir vēsa peldēšanai, taču Durmitoras nacionālais parks un citi valsts kalnu apvidi tad izskatās iespaidīgi, un takas nav pārpildītas. Rudens – oktobris – ir līdzīga situācija: jūra vēl samērā silta, nav drūzmu, taču daži uzņēmumi sāk slēgties ziemai. Ziemā piekraste apklust – lielākā daļa restorānu un apartamentu ir slēgti, taču kalni piedāvā iespēju slēpot Kolašinas kūrortā.

Gruzijai darbojas nedaudz citi likumi, jo tās klimats ir reģionāli daudzveidīgāks. Tbilisi vasarā var būt ļoti karsts – jūlijā un augustā temperatūra regulāri pārsniedz 35°C, un ar augstu mitrumu pilsēta var būt smacīga. Kalni tajā pašā laikā ir patīkami vēsi, tāpēc daudzi ceļotāji savu braucienu plāno, apvienojot dažas dienas galvaspilsētā ar nedēļu kalnos. Kazbegi vasarā dienas temperatūra ir 18–24°C – ideāli pārgājieniem.

Gruzijas zelta mēneši ir maijs, jūnijs un septembris, oktobris. Pavasarī valsts ir klāta zaļumos, temperatūras ir patīkamas visā reģionā, un vīna dārzi Kahetijā izskatās skaisti. Rudens savukārt ir vīnogu ražas laiks – ja tev paveicas noķert septembra un oktobra mijas laiku, vari piedalīties tradicionālajā ražas novākšanā un nobaudīt jaunu vīnu tieši no qvevri. Tā ir viena no tām pieredzēm, ko grūti saplānot no mājām, bet kas bieži izrādās skaistākā atmiņa no visa brauciena.

No tabulas izriet interesants secinājums: Gruzijai ir garāks ideālu apstākļu logs nekā Melnkalnei. No aprīļa līdz jūnijam un no septembra līdz oktobrim – tie ir seši mēneši, kuros valsts ir patīkama gandrīz visos savos reģionos vienlaikus. Melnkalnei kā pludmales galamērķim maksimums ir ļoti skaidri koncentrēts ap vasaru, kas nozīmē, ka vai nu brauc drūzmā un daudz maksā, vai atsakies no peldēšanās jūrā.

Ir vērts atcerēties arī to, ka Gruzija ziemā ir pievilcīga pavisam citā veidā nekā Melnkalne. Gudauri – slēpošanas kūrorts mazāk nekā divu stundu attālumā no Tbilisi – piesaista aizvien vairāk ceļotāju, kas meklē alternatīvu pārpildītajiem Alpu kūrortiem. Pacēlāju un izmitināšanas cenas ir daudz zemākas nekā Alpos, trases ir daudzveidīgas, un brauciens no Tbilisi ir vienkāršs un lēts. Tā ir iespēja, par kuru maz kas padomā, plānojot vasaras braucienu uz Gruziju, un kas var būt atklājums slēpotājiem, kurus nogurdinājusi Eiropas masu piedāvājuma vienveidība.

Ja tev ir elastīgs grafiks un vari izvēlēties ceļojuma datumus – abos gadījumos izvairies no augusta kā no mēra. Septembris ir labāks par augustu absolūti visos aspektos: cenās, drūzmās, temperatūrā, apskates komfortā. Tā ir viena no tām lietām, ko zina katrs pieredzējis ceļotājs un ko katrs pirmreizējais atklāj pārāk vēlu.

Drošība, formalitātes un praktiskā informācija

Vissmukākais ceļojums var pārvērsties murgā, ja pirms izbraukšanas ignorē dažus pamata praktiskos jautājumus. Vīzas, apdrošināšana, valūta, SIM karte – par šīm lietām parasti padomā pēdējā brīdī, bet tās ir vērts nokārtot krietni pirms izbraukšanas. Labā ziņa ir tā, ka ne Melnkalne, ne Gruzija ES ceļotājiem nerada īpašus iebraukšanas šķēršļus. Sliktā – ka tās atšķiras viena no otras pietiekami, lai tās nevarētu izturēties vienādi. Neatkarīgi no tā, ko vedīsi līdzi, mūsu ceļvedi par to, kā izvēlēties cieto vai mīksto bagāžu, ir vērts izlasīt, domājot par nelīdzeniem kalnu ceļiem.

Melnkalne – ko zināt pirms brauciena

Melnkalne ir ES kandidātvalsts un daudzējādā ziņā jau darbojas pēc Eiropas standartiem. ES ceļotājam tas nozīmē pirmām kārtām vīzu neesamību – ieceļo ar derīgu nacionālo ID karti vai pasi un valstī var uzturēties līdz 90 dienām 180 dienu laikā. Nekādu papildu formalitāšu, ielūgumu vai robežas nodevu.

• Vīza: ES pilsoņiem nav nepieciešama – pietiek ar derīgu nacionālo ID karti vai pasi.
• Valūta: eiro – Melnkalne lieto eiro, lai gan nepieder ne pie eirozonas, ne pie ES; bankomāti pieejami visur, kartes maksājumi tiek pieņemti lielākajā daļā tūristu vietu.
• Valoda: melnkalniešu (ļoti tuva serbu valodai); kūrortos angļu valoda nav problēma, mazākās pilsētās var palīdzēt krievu vai serbu valoda.
• Apdrošināšana: EHIC Melnkalnē nedarbojas – valsts atrodas ārpus ES/EEZ, tāpēc Eiropas veselības apdrošināšanas karte šeit nav derīga. Dažām valstīm ar Melnkalni ir divpusēji veselības aprūpes nolīgumi, taču uz tiem nevajadzētu paļauties – ļoti ieteicama pilna ceļojuma apdrošināšana, kas sedz ārstniecības izdevumus un evakuāciju.
• Drošība: ļoti mierīga valsts, noziedzība pret tūristiem ir zemā līmenī; standarta piesardzība (dokumentu un elektronikas uzraudzība) ir pilnīgi pietiekama.
• Tālrunis un internets: ES viesabonēšana nav spēkā (Melnkalne ir ārpus ES), taču lielākā daļa operatoru piedāvā saprātīgas viesabonēšanas paketes; alternatīvi vietējā SIM karte no Telenor vai m:tel maksā dažus eiro un dod labu datu apjomu.
• Vakcinācija: ieceļošanai vakcinācija nav nepieciešama; standarta vakcinācijas kalendārs ir pilnīgi pietiekams.
• Ceļu satiksme: satiksme labajā pusē; kalnu ceļi var būt šauri un prasīt uzmanību, īpaši maršrutā pāri Lovčen pārejai.

Ir vērts zināt, ka cenas Melnkalnē tiek norādītas un maksātas tikai eiro – kartes plaši izmanto viesnīcās, restorānos un lielākos veikalos, taču mazos ciemos un tirgos skaidra nauda joprojām ir nepieciešama. Bankomāti darbojas bez problēmām, kaut gan izņemšanas komisijas var būt augstākas nekā mājās – pirms brauciena ir vērts pārbaudīt sava konta noteikumus.

Gruzija – ko zināt pirms brauciena

Gruzija atrodas ārpus Eiropas Savienības un ārpus zonas, ko Eiropas ceļotāji apmeklē visbiežāk – kas nozīmē, ka formalitātes bieži tiek nenovērtētas. Nepamatoti, jo vairākas lietas būtiski atšķiras no Eiropas galamērķiem, un tās ir vērts zināt iepriekš.

• Vīza: ES pilsoņi Gruzijā var ieceļot bez vīzas uz uzturēšanos līdz 365 dienām – viena no liberālākajām vīzu politikām pasaulē; pietiek ar derīgu pasi (piezīme: nacionālā ID karte Gruzijas robežā var netikt pieņemta, tāpēc ceļo ar pasi).
• Valūta: Gruzijas lari (GEL); kurss ir ap €0,30 par lari, aptuveni 3,2 lari par eiro (pirms izbraukšanas ir vērts pārbaudīt aktuālo kursu); bankomāti pieejami pilsētās, kalnu ciemos tas atšķiras – ir vērts turēt skaidru naudu; valūtas maiņa maiņas punktos Tbilisi ir izdevīga, kurss bieži labāks nekā bankās.
• Valoda: gruzīnu ar savu unikālo alfabētu; Tbilisi angļu valoda jaunākajai paaudzei kļūst arvien izplatītāka, ārpus galvaspilsētas angļu valodas zināšanas ir ierobežotas; vecākā paaudze saprot krievu valodu, kaut gan tās lietojumu politiskā kontekstā var uztvert divējādi.
• Apdrošināšana: EHIC Gruzijā nedarbojas – valsts atrodas ārpus Eiropas Savienības, un nav savstarpēja veselības aprūpes segšanas nolīguma; pilna ceļojuma apdrošināšana ir absolūti nepieciešama, ideālā gadījumā ar augstu medicīnisko apdrošinājuma summu (vismaz €50 000) un klauzulu, kas sedz kalnu glābšanas izmaksas, ja plāno pārgājienus.
• Drošība: Gruzija tūristiem kopumā ir droša valsts; Tbilisi un populārie tūrisma galamērķi ir mierīgi; jāizvairās no reģioniem pie robežas ar Krieviju – Dienvidosetija un Abhāzija ir separātistu teritorijas, uz kurām ieceļot ir aizliegts un bīstami.
• Tālrunis un internets: vietējā SIM karte ir saprātīgākais risinājums – operatori Magti vai Geocell piedāvā kartes ar datu paketi par ekvivalentu €3–6; pārklājums pilsētās ir teicams, kalnos tas var būt ierobežots vai pilnīgi nepieejams.
• Vakcinācija: obligātas vakcinācijas nav; ieteicams: aktuāla stingumkrampju un difterijas vakcinācija (standarta); plānojot pārgājienus attālos reģionos, ir vērts konsultēties ar ceļojumu medicīnas ārstu.
• Navigācija un kartes: gruzīnu alfabēts apgrūtina orientēšanos pēc ceļa zīmēm; lietotne Maps.me ar lejupielādētām bezsaistes kartēm Gruzijā darbojas ļoti labi, un to iesaka gandrīz visi ceļotāji, kas apmeklē valsti.

Atsevišķs jautājums, kam vērts pievērst uzmanību, ir ģeopolitiskā situācija reģionā. Gruzija robežojas ar Krieviju, un attiecības starp abām valstīm ir saspīlētas kopš Krievijas iebrukuma 2008. gadā un turpmākajiem notikumiem. Gruzijas teritorija, ko atzīst valdība Tbilisi, ir droša, taču pirms izbraukšanas ir vērts sekot savas valsts ārlietu ministrijas aktuālajiem ieteikumiem. Praksē tūristam, kas apmeklē Tbilisi, Kazbegi vai Kahetiju, politiskā situācija neietekmē brauciena komfortu vai drošību –, taču tā ir valsts, kurā ir vērts apzināties kontekstu un plānojot maršrutus saglabāt veselo saprātu.

Ir vērts zināt arī to, ka Gruzija ir valsts ar ļoti spēcīgu viesmīlības kultūru – gruzīni ir vieni no atvērtākajiem un izpalīdzīgākajiem cilvēkiem, kādus vari sastapt savos ceļojumos. Ja apmaldies Tbilisi un pajautā ceļu, ir reāla iespēja, ka kāds vietējais tevi personīgi aizvedīs līdz pareizajai adresei. To nespēj aizstāt neviena lietotne vai ceļvedis.

Kam paredzēta Melnkalne un kam Gruzija?

Pēc izmaksu, apskates objektu, ēdiena, sezonalitātes un formalitāšu apskatīšanas pienācis laiks jautājumam, kas patiesībā slēpjas aiz šī visa salīdzinājuma: kura valsts ir tev? Nav vienas pareizas atbildes –, taču ir konkrēti ceļotāju profili, kas labāk piestāv vienam vai otram galamērķim. Un ir situācijas, kurās izvēle ir acīmredzama, ja vien zini, ko meklē.

Izvēlies Melnkalni, ja…

• Jūra un pludmale tev ir absolūta prioritāte – Melnkalne piedāvā dažas no skaistākajām pludmalēm Adrijas jūrā, siltu ūdeni visu vasaru un piekļuvi piekrastei no gandrīz katras piejūras apmešanās vietas.
• Ceļo ar bērniem – valsts ir droša, tūrisma infrastruktūra labi attīstīta, attālumi starp apskates objektiem nelieli, un seklie līči ir ideāli bērniem, kas tikai mācās peldēt.
• Tev svarīgs Eiropas komforts – eiro kā valūta, angliski runājoša apkalpošana kūrortos, labi apzīmēti ceļi un paredzama infrastruktūra nozīmē, ka Melnkalne neprasa nekādu īpašu pielāgošanos.
• Tu mīli apvienot atpūtu ar nelielu apskati – dažas dienas pludmalē plus brauciens uz Kotoru un Perastu un viena diena Durmitorā ir programma, kas neprasa intensīvu plānošanu un dod pilnvērtīga atvaļinājuma sajūtu.
• Tu nevēlies riskēt ar nezināmo – Melnkalne ir droša izvēle, kas reti sagādā vilšanos; šeit nebūs pārsteiguma ne uz augšu, ne uz leju.
• Tev svarīgs īss lidojums – divas stundas gaisā ir arguments, ko grūti pārvērtēt, īpaši ceļojot ar bērniem vai tad, ja brīvs ir tikai viena nedēļa.

Izvēlies Gruziju, ja…

• Meklē kultūras atklājumu – jauns alfabēts, cita reliģija, tūkstošgadu vīndarības tradīcija un virtuve, kādu nekur citur Eiropā neatradīsi – Gruzija dod īstas eksotikas sajūtu, nebraucot uz pasaules otru pusi.
• Pārgājieni un kalni tev ir svarīgāki par pludmali – Kaukāzs piedāvā dažas no iespaidīgākajām pārgājienu takām, kas pieejamas vidusmēra tūristam; Kazbegi un Svanetija ir vietas, kas iespaido pat pieredzējušus pārgājējus.
• Tev ir ierobežots budžets – ar līdzīgu ceļošanas komfortu Gruzija sezonā ir divreiz lētāka par Melnkalni; ja skaita katru eiro, izvēle ir acīmredzama.
• Tevi pirmām kārtām interesē ēdiens un vīns – gruzīnu virtuve un vīndarības tradīcija ir iemesli ceļot paši par sevi; kulinārā piedzīvojuma cienītājiem Gruzija ir viens no interesantākajiem galamērķiem pasaulē.
• Tev aiz muguras jau ir daži standarta Eiropas braucieni – ja jau esi bijis Horvātijā, Grieķijā un Itālijā un meklē ko tādu, kas dos atšķirīgas atmiņas, – Gruzija ir tieši tas, kas tev vajadzīgs.
• Tu augstāk vērtē saskarsmi ar vietējo kultūru nekā viesnīcas komfortu – gruzīnu ģimeņu vadītas viesu mājas, supra, spontāni ielūgumi uz vīnu – Gruzija piedāvā ceļošanas veidu, kas komerciāli attīstītos galamērķos kļūst aizvien retāks.

Ir arī trešā iespēja, kas tiek pieminēta reti un dažiem ceļotājiem izrādās labākā: abas valstis vienā braucienā. Skan ambiciozi, taču ar pareizu plānošanu tas ir pilnīgi reāli. Piemēram, varētu aizlidot uz Tbilisi, tur pavadīt nedēļu un pēc tam atgriezties caur Stambulu vai Vīni ar savienojumu uz Melnkalni vēl vienai nedēļai. Vai otrādi – sākt ar Melnkalnes pludmalēm un noslēgt braucienu ar gruzīnu piedzīvojumu. Budžeta ziņā šāds risinājums nav obligāti daudz dārgāks par vienu ilgāku uzturēšanos, ja labi saplāno savienojumus. Un, ja tevi vilina lētāka, saulē mirdzoša Balkānu piekraste, ir vērts uzzināt, kāpēc daži ceļotāji Ēģipti nomaina pret kaimiņos esošo Albāniju arī.

Ir vērts arī skaidri pateikt, kas izriet no šī visa salīdzinājuma: Gruzija ir galamērķis, kas dod vairāk par mazāku cenu. Lētāka, interesantāka, eksotiskāka un ar lielāku atmiņu bagāžu, kas paliek ar tevi uz ilgu laiku. Melnkalne savukārt ir galamērķis, kas sniedz tieši to, ko no tā gaidi – skaistu piekrasti, labu ēdienu un patīkamu atvaļinājumu bez pārsteigumiem. Abas vērtības ir jēgpilnas. Abas atbilst dažādām vajadzībām un dažādiem ceļotāja dzīves posmiem.

Ja nezini, ko izvēlēties, pajautā sev vienu: kad būsi atgriezies, vai labāk teiksi «man bija lielisks atvaļinājums» vai «es biju vietā, kas mani mainīja»? Melnkalne parasti dod pirmo. Gruzija – gandrīz vienmēr otro. Un neviena no šīm izvēlēm nav nepareiza.